Bet pa to laiku Armanda dzīvoja Papeetē. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Pēc franču paraduma viņa aizgāja iepazīšanās vizītē pie gubernatora un ostas ārsta. Tie gan viņu pieņēma, bet neviena no vistiņām — viņu sievām šai viešņai nebija mājās, un neviena arī neapciemoja viņu. Armanda bija ārpus sabiedrības, izstumta no tās — kaut kas tāds viņai ne murgos nebija rādījies —, un šādā laipnā veidā sabiedrības locekļi viņu informēja par šo faktu. Uz franču kreisera tur bija kāds jautrs jauns leitnantiņš. Armandu ieraudzījis, tas zaudēja savu sirdi — tomēr galvu vis ne. Paši varat iedomāties, kas tas bija par triecienu jaunajai meitenei — izsmalcinātai, skaistai, aristokrātiski audzinātai, izbaudījušai visu labāko, ko vien spēj sniegt vecā Francija un kas par naudu iegūstams. Un varat arī uzminēt, kādas bija beigas. — Grīfs paraustīja plecus. — Pārleja bungalo kalpoja kāds japāņu sulainis. Tas visu bija redzējis. Tas stāstīja, viņa to izdarījusi aukstasinīgi kā samurajs. Paņēmusi stiletu … nekādas trauksmes, nekādas steigas, nekādas nesavaldīgas bojāejas dziņas… paņēmusi stiletu, rūpīgi novietojusi smaili tieši pret sirdi un ar abām rokām lēnām un spēcīgi iedūrusi to krūtīs.