Pēc tam ieradies vecais Pārlejs ar savām pērlēm. Runā, viena tur bijusi īpaši izcila — sešdesmit tūkstošu franku vērtībā. Pīters Džī to bija redzējis un vēlāk man teica — šādu summu viņš par to esot piedāvājis. Vecais vīrs uz kādu laiku galīgi nojūdzies no prāta. Viņam esot uzvilkuši trako kreklu un divas dienas turējuši sasaistītu Koloniju klubā …
— Viņa sievas tēvocis, vecs paumotietis, esot pārgriezis trako kreklu un viņu atbrīvojis, — kravas pārzinis papildināja.
— Un tad vecais Pārlejs sācis izrēķināties, — Grīfs turpināja. — Sašāvis trīs lodes tajā dienaszaglī leitnantiņā …
— Trīs mēnešus tas esot nogulējis kuģa lazaretē, — kapteinis Vorfīlds piebilda no savas puses.
— Ietriecis vīna glāzi gubernatoram ģīmī; izcīnījis divkauju ar ostas ārstu; piekāvis savus iezemiešu kalpotājus; izdemolējis hospitāli; pārlauzis sanitāram trīs ribas un atslēgas kaulu un izbēdzis no slimnīcas; turēdams katrā rokā pa revolverim, aizgājis līdz savam šonerim, nekaunīgi izaicinādams policijas priekšnieku un visus žandarmus, lai tak apcietinot viņu, un aizbraucis uz Hikihoho. Runā, ka kopš tā laika viņš nekad vairs neesot atstājis salu.
Kravas pārzinis pamāja ar galvu. — Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, un ne reizīti viņš nav izkustējies.