Un nu seko traģēdija. Vecais, jau no sākta gala untumains savādnieks, tik ilgi bija tēlojis despotu Hikihoho salā, līdz pēdīgi viņam galvā iesēdās ideja, ka viņš ir pilnīgi likumīgs karalis, bet Armanda — princese un ka šinī ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Kad Armandai bija astoņpadsmit gadu, viņš aizsūtīja kādu tai pakaļ. Naudas viņam bija čumī kvadrātā — kā būtu teicis jenkijs Bils. Viņš bija uzcēlis lielo namu Hikihoho salā un milzīgu, greznu bungalo Papeetē. Armandai vajadzēja ierasties ar pasta kuģi no Jaunzēlandes, un Pārlejs ar savu šoneri izbrauca, lai sastaptu meitu Papeetē. Un viņš arī būtu visu situāciju teicami nolīdzinājis, par spīti Papeetes smalkajai vistiņu un aunapieru sabiedrībai, ja neuznācis briesmīgais negaiss. Tas bija togad — vai ne tā? — kad Manu-Huhi tika noslaucīta no zemes virsas un noslīka septiņsimt cilvēku.
Pārējie piekrizdami palocīja galvu, bet kapteinis Vorfīlds teica:
— Es tajā pūtienā braucu uz «Megpijas», un mūs izsvieda krastā — «Megpiju» ar visu, kas uz tās virsū, ar visiem cilvēkiem līdz pat pavāram — ceturtdaļjūdzi tālu uz sauszemes starp kokospalmām Taiohaes līča galā … un šī osta tak skaitās droša pret vētrām!
— Nu jā, — Grīfs stāstīja tālāk, — veco Pārleju arī šis negaiss aizkavēja, un viņš ar savu pērļu pilno cepuri sasniedza Papeeti trīs nedēļas par vēlu. Viņam bija nācies savu šoneri stiept ar trīšiem un vēl izbūvēt pusjū- dzes garu ceļu, līdz varēja iestīvēt kuģi atpakaļ jūrā.