—   Un tik krājis savas pērles, — kapteinis piemeti­nāja. — Viņš tak ir pilnīgi ārprātīgs. Man tirpas iet pār muguru, viņu iedomājot. īstais Fins.

—   Kas tas tāds? — Malhels painteresējās.

—   Vētru burvis — tāda ticība_ vismaz ir iezemiešiem. Pajautājiet, āre, Tai-Hotauri! Ej, Tai-Hotauri, kā tu domā — ko vecais Pārlejs var izdarīt ar vēju?

—   Gluži to, ko darīt liels vētru velns, — kanaks at­bildēja. — Mans zināt. Ja viņš gribēt liels pūtiens, viņš darīt liels pūtiens. Ja viņš vējš negribēt, vējš nepūst.

—   īsts vecs mags, — Malhels noteica.

—   Ar tās pērles laime nebūt, — Tai-Hotauri pļāpīgi trieca, galvu nozīmīgi grozīdams. — Viņš teikt, ka viņš pārdot. Pulka šoneri sanākt. Tad viņš darīt liels negaiss, visi pagalam, jūs būt redzēt. Visi salu ļaudis tā domāt.

—   Tagad taču ir vētru sezona. — Kapteinis Vorfīlds īgni pasmējās. — Iezemieši nav tālu no patiesības. Paš­laik jau noteikti kaut kas gatavojas, un es justos daudz labāk, ja «Malahini» atrastos tūkstoš jūdžu no šejie­nes.

—   Mazliet jucis viņš ir gan, — Grīfs noslēdza stās­tījumu. — Esmu mēģinājis papētīt viņa uzskatus. Tie ir… nu, pavisam juceklīgi. Astoņpadsmit gadus viņš visas savas domas bija koncentrējis ap Armandu. Lielāko­ties viņš ir pārliecībā, ka meita dzīva, tikai nav vēl at­griezusies no Francijas. Tas arī viens no iemesliem, kā­pēc viņš tā tur ciet savas pērles. Un visu laiku viņš ne­ganti nīst baltos cilvēkus. Nespēj aizmirst, ka tie noga­linājuši viņa meitu; kaut gan lieliem laikposmiem aiz­mirst, ka viņa ir mirusi. Paklausieties! Bet kur tad jūsu vējš?