Buras virs galvas plandījās tukšas, un kapteinis Vorfīlds īgni nomurdējās. Karstums jau tā bija nepanesams, tagad bezvējā tveice pilnīgi māca nost. Pār visu sejām strāvoja sviedri, te viens, te otrs ik pa brīdim dziļi ievilka elpu, nevilšus tvarstīdams vairāk gaisa.
— Tur jau tas nāk atkal — par astoņiem rumbiem mainījis virzienu! Klīveršotes šķērsām! Lēkšus!
Kanaki metās pildīt kapteiņa rīkojumu, un pēc piecām minūtēm šoneris jau atradās ieejas kanālā un pat virzījās pret straumi. Taču brīze tūdaļ noplaka, pēc tam uzpūta atkal no iepriekšējā virziena, tā ka visas šotes un falles vajadzēja no jauna savilkt atpakaļ.
— Re, kur nāk «Nuhīva»! — Grīfs ieteicās. — Viņi ir iedarbinājuši motoru. Paskat tikai, kā ķemmē pa virspusi!
— Vai gatavs? — kapteinis pajautāja mašīnistam pus- portugālim, kas bija izbāzis galvu un plecus pa nelielo lūku priekšgalā no kajītes virsbūves un ar netīru pakulu vīkšķi rauša sviedrus no sejas.
— Kārtībā, — tas atsaucās.
— Tad laid vaļā!
Mašīnists nozuda savā alā, un tūdaļ aiz borta sāka sprakšķināt un pukšķēt tvaika izvadcaurule.