Taču šoneris tik un tā priekšgalā noturēties nejaudāja. Mazais kuterī- tis noskrēja trīs pēdas, kamēr šoneris nobrauca divas, drīz tas jau bija līdzās un pamazām aizvirzījās priekšā. Pa «Nuhīvas» klāju rosījās tikai iezemieši, un baltais, kas stūrēja, izsmiedams pamāja ar roku reizē sveicienu un atvadas.

—   Tas ir Nerijs Herings, — Grīfs teica Malhelam. — Tur tas garais tēvainis pie stūresrata — pats nekau­nīgākais un bezsirdīgākais nelietis visās Paumotu salās.

Pēc minūtēm piecām pašu apkalpes kanaku līksmes saucieni lika visu acīm atkal pievērsties «Nuhīvai». Tās motors bija apklusis, un tagad šoneris to atkal apdzina. «Malahini» matroži salēca vantīs un ar gaviļu klaigām pavadīja kuteri, kuram tie nu pabrauca garām. «Nuhīva» vējā apcirtās apkārt un līdz ar bēguma straumi sāka slī­dēt atpakaļ, dzīdama putu valni ap priekšvadni.

—   Mums gan ir varens motors, — Grīfs paslavēja, kad viņu priekšā pavērās lagūna un kurss tika mainīts, lai nokļūtu enkurvietā.

Kapteinis Vorfīlds bija acīm redzami iepriecināts, kaut gan par atbildi tikai norūca:

—   Gan tas atmaksāsies, nav ko bīties.

«Malahini» iebrauca te stāvošās mazās flotes pašā centrā, pirms atrada vietu, kur iespējams izmest enkuru.

—   Te ir Aizekss ar «Dolliju», — Grīfs piezīmēja, ar roku pamādams sveicienu. — Un Pīters Džī ar «Ro­bertu». Tas jau nu nevarēja nociesties neatskrējis uz šādu pērļu izsoli. Un re, kur Fransini ar «Kaktusu»! Visi pērļu uzpircēji klāt kā naglas. Nu gan vecais Pārlejs varēs uzsist cenu.