—   Vēl viņi nav savu motoru salabojuši, — kapteinis Vorfīlds iepriecināts nopurpināja.

Viņa acis pāri lagūnai meklēja tikai «Nuhīvas» buras, kas rēgojās starp reti augošo palmu lapotnēm.

Pārleja māja bija liela divstāvīga karkasu ēka, celta no Kalifornijas baļķiem, ar cinkota skārda jumtu. Tas proporcijas tik ļoti neatbilda atola slaidajām aplocēm, ka nams šķita izburbis no smilšu sēres dzīlēm un rēgojās tai pāri kā augonis. Tiklīdz enkurs bija izmests, «Mala­hini» vīri tūdaļ devās pieklājības vizītē uz krastu. Pāre- jie kapteiņi un uzpircēji jau staigāja pa lielo zāli, aplū­kodami pērles, kas rītdien tiks izsolītas. Paumotiešu kal­potāji — Hikihoho iemītnieki un saimnieka sievas radi­nieki — slīdēja pa zaļi, piedāvadami viskiju un absintu. Un visai šai raibajai publikai pa vidu, ņirdzīgi smīnē­dams un nemitīgi tarkšķēdams, staigāja pats Pārlejs — kādreiz staltā un varenā vīra sarucis grausts. Iedubu- šās acis drudžaini mirgoja, un iegrimušie vaigi izskatījas kā dobumi. Mati uz galvas šķita augam atsevišķos kum­šķos, arī ūsas un ķīļbārdiņa bija lēkšķaini izdēnējušas.

—   Godavārds! — Malhels tikko dzirdami pačukstēja. — Garkājains Napoleons Trešais, tikai tāds sakaltis, ap- gruzdis un sačervelējies. Un kur tad plušķains! Nav brī­nums, ka viņš šķiebj galvu uz vienu pusi. Cenšas notu­rēt līdzsvaru.