Pa to laiku Malhels sasveicinājās ar Pīteru Džī.
— Man pat prātā nebija ienācis, ka pasaulē var būt tik daudz pērļu, — Malhels teica.
— Tik daudz kopa vienā reizē man arī nav gadījies redzēt, — Pīters Džī atteica.
— Kāda tām varētu būt vērtība?
— Piecdesmit vai sešdesmit tūkstoši sterliņu mārciņu — bet tas tikai mums, uzpircējiem. Parīzē… — Viņš savilka plecus un sacēla uzacis par zīmi, ka šāda summa vispār nav aptverama.
Malhels notrausa sviedrus no pieres. Visi bija pārplūduši sviedriem un elpoja smagi. Pasniegtajos dzērienos nebija ledus gabaliņu, viskijs un absints tika malkoti remdeni.
— Jā, jā, — Pārlejs vurvulēja. — Uz tā galda guļ daudzi nelaiķi. Es šīs pērlītes pazīstu — visas līdz pēdējai. Apskatiet tur tās trīs! Tik ļoti saderīgas, vai ne tā? Kāds nirējs no Austrumsalas man tās izzvejoja nedēļas laikā. Nākamā nedēļā viņu nokampa haizivs, norāva šim roku, un asins saindēšanās paveica pārējo. Un šī te paprāvā neregulārā pērle — nekas sevišķs, būšu vēl laimīgs, ja man rīt par to piesolīs divdesmit franku; bet tā ir nākusi no divdesmit divu pēdu dziļa ūdens. Nirējs bija no Raratongas. Pārspēja visus niršanas dziļuma rekordus. Izvilka to no divdesmit divu pēdu dziļuma. Es viņu vēl redzēju. Bet plaušas viņam bija pārplīsušas, vai arī tā bija embolija, jo pēc divām stundām viņš nomira. Nomira kliegdams. Jūdzēm tālu to varēja dzirdēt. Tik spēcīgu iezemieti vēl nebiju redzējis. Kāds pusducis manu iezemiešu ir nomiruši ar kesona slimību. Un mirs vēl daudzi cilvēki, mirs vēl daudzi.