—   Eh, beidziet ķērkt, Pārlej! — kāds kapteinis uzrājās. — Nekāda pūtiena jau nebūs.

—   Bijis es vēl spēka gados, es nekavētos ne mirkli — rautu ārā enkuru un lasītos projām jo ātrāk, jo labāk, — sirmgalvis atteica vecīgā falsetā. — Jā, jā, bijis es spēka gados, kad vēl vīns iet pie sirds. Bet kur nu jums to saprast! Jūs visi paliksiet te kā iemieti. Es jūs ar ne­maz nebrīdinātu, ja ticētu, ka būsiet ar mieru braukt pro­jām. Vai tad nu klijānus kāds var padzīt no maitas! Iedzeriet vēl pa lāsītei, mani brašie jūrnieki! Jā, jā, uz ko gan visu cilvēks nav spējīgs pāris sīku gliemeņgrau- diņu dēļ! Re, kur tās guļ, skaistulītes! Izsole būs rītu, punktīgi desmitos. Vecais Pārlejs rīko izpārdošanu, un maitu lijas jau pulcējas… vecais Pārlejs, kurš savās dienās bija stiprāks vīrs par jebkuru no šitiem un kurš vēl skatīs lielu tiesu no šitiem mirušus.

—   Bet tad ir gan riebīgs vecs negantnieks! — «Ma­lahini» kravas pārzinis pačukstēja Pīteram Džī.

—   Un kas pavisam, ja arī uznāk vētra? — sacīja «Dol- lijas» kapteinis. — Hikihoho vēl ne reizes nav aizpūsta jūrā.

—   Jo vairāk iemeslu ticēt, ka nu tas var notikt, — atcirta kapteinis Vorfīlds. — Es tai vis negribētu uzti­cēties.