— Kurš tad nu ķērc? — Grīfs pārmetoši noteica.
— Man gauži negribētos zaudēt jauno motoru, pirms vēl tas sevi atmaksājis, — kapteinis Vorfīlds drūmi atbildēja.
Pārlejs apbrīnojami veikli izlocījās caur ļaužu drūzmu zālē līdz barometram pie sienas.
— Uzmetiet aci, mani brašie jūrnieki! — viņš izsaucās līksmā triumfā.
Tuvāk stāvošais paskatījās barometra rādījumu. Satriecošais efekts bija skaidri lasāms viņa sejā.
— Nokritis par desmit, — vairāk viņš neko neteica, bet visas sejas kļuva tramīgas, un tā vien izskatījās, ka visiem gribētos tūdaļ mesties uz durvīm.
— Ieklausieties! — Pārlejs pavēloši teica.
Klusumā, kāds iestājās, ārējā bangotne šķita kļuvusi neparasti skaļa. Bija dzirdama dārdoša rēkoņa.
— Sāk celties lielas bangas, — kāds ierunājās, un tūlīt visi kā viens saplūda pie logiem.
Caur pareto kokospalmu virkni vīri raudzījās uz jūru. Cita pēc citas milzīgas, līdzenas bangas vēlās pret koraļļu piekrasti. Dažas minūtes visi kā sastinguši vēroja neparasto ainu, sarunādamies klusinātās balsīs, un šajās pāris minūtēs nepārprotami ievēroja, ka bangas milst arvien lielākas. Tas šķita baismīgi — pilnīgā bezvējā milstošas bangas —, un cilvēku balsis nevilšus kļuva vēl klusākas. Visi satrūkās, kad vecais Pārlejs pēkšņi iever- velējās: