—  Vēl ir laiks iziet jūrā, brašie džentlmeņi! Kuģus pār lagūnu var pārvilkt tauvās ar laivām.

—   Būs jau labi, vecais, — ieteicās «Kaktusa» stūrma­nis Dārlings, gadus divdesmit piecus vecs ziedoša pa­skata jauneklis. — Pūtiens būs uz dienvidiem un paies garām. Mēs nejutīsim ne vēsmiņas.

Telpā nošalca it kā atvieglojuma nopūta. Atkal atsā­kās sarunas, balsis kļuva skaļākas. Daži uzpircēji pat at­griezās pie galda un turpināja pētīt pērles.

Pārleja griezīgie krikšķi kļuva vēl spalgāki.

—   Pareizi, pareizi, —viņš urdīja. — Lai ari pasaulei gals klāt, jūs tik pērciet un pārdodiet!

—   Mēs rītu tās tik un tā nopirksim, — Aizekss apgal­voja.

—   Tad jus pirkumu varēsiet kārtot ellē.

Sapulcējušos neticīgie smiekli nokaitināja veco vīru.

Viņš nikni apcirtās pret Dārlingu.

—   No kura laika tādi puikas kā jūs kaut ko sajēdz par vētrām? Un kur ir tas cilvēks, kurš būtu grafiski attēlo­jis Paumotu negaisu ceļus? Kurā grāmatā jūs varat tos sameklēt? Es kreisēju pa Paumotu salām jau tad, kad ve­cākais starp jums vēl nebija piedzimis. Es zinu. Austrumu rajonos negaisa centrs virzās tik plašā aplī, ka veido gandrīz taisnu līniju. Šeit, rietumdaļā, tas met asu leņķi. Atcerieties jūras karti. Kā tad varēja notikt, ka deviņ­desmit pirmajā gadā vētra nopostīja Auri un Hiolau? Leņķis, brašo puis, asais leņķis! Pēc stundas vai divām, augstākais, trim sāks pūst vējš. Paklausieties, kas tur no­tiek!