Stūresvīrs sparīgi sagrieza stūri, pārtverdams spieķus, «Malahini» aši iegriezās vējā un tad apsviedās apkārt.

—   Godavārds! Veikls kuģītis — īsta spīgana! — Mal- hels atzinīgi izsaucās. — Nemaz nezināju, ka jūs, dien- vidjūru tirgoņi, braucat ar jahtām.

—   Sākotnēji tas bija Gločestras zvejnieku kuģis, — Grīfs paskaidroja. — Bet Gločestras kuģi ir tikpat kā jah­tas — gan pēc būves, gan takelāžas, gan burām.

—   Bet jūs taču turaties tieši pret ieeju lagūnā — kā­pēc nebraucat iekšā? — anglis nespēja atturēties no kri­tiska aizrādījuma.

—   Pamēģiniet, kapteini Vorfīld, — Grīfs ierosināja. — Parādiet manam viesim, ko nozīmē ieeja lagūnā spē­cīga bēguma laikā!

—   Cieši pretī! — kapteinis izrīkoja.

—   Cieši pretī! — atkārtoja kanaks, paritinādams atpa­kaļ pusi stūresrata spieķu.

«Malahini» iešķērsu gulēja šaurajā kanālā, kas vei­doja ieeju liela, garena un šauri ovāla atola lagūnā. Atols bija veidots it kā no trim atoliem, kas sadūrušies un sa­plūduši kopā, nepaspējuši uzsliet starpsienas. Lokveida smilšu sērē visapkārt atolam auga kokospalmas atsevišķos puduros, ko daudzās vietās šķīra tukšas spraugas — tur smilšu augsne bija noslīgusi tik zemu pie jūras līmeņa, ka palmas vairs nespēja augt, un pa šīm spraugām va­rēja saskatīt sēres sargāto lagūnu, kur ūdens klājās