līdzens kā spogulis, tikai viegli trizuļodams. Neregulārā lagūna aptvēra vairākas kvadrātjūdzes ūdens, kas bēguma laikā viss traucās plūst ārā pa vienīgo šauro kanālu. Ši eja bija tik šaura, bet ūdens pieplūdums tajā tik liels, ka plūdmaiņu laikā kanāls vairāk atgādināja krāčainu upi nekā ieeju atolā. Ūdens ejā virda, virpuļoja un mutuļoja, un rāvās uz āru vienvienīgā baltu putu jūkli, kas sedza smagos, zobainos viļņus. Katrs straumes stāvā viļņa trieciens pret kuģa priekšvadni izsita «Malahini» no taisnvir- ziena gaitas un tikpat kā ar tērauda lauzni grūda to sānis pie kanāla malas. Kuģis bija jau gandrīz pusceļā, kad vilnis to piegrūda pie paša koraļļu krasta, un vajadzēja vien griezties apkārt. Atpakaļ jūrā kuģi rautin izrāva straume, un tas šļūca ar sānbortu pret viļņiem.
— Nu būtu laiks likt lietā jūsu jauno, daudzsološo motoru, — Grīfs labsirdīgi paķircināja.
Nevienam nebija noslēpums, ka šis motors ir kapteiņa Vorfīlda jājamais zirdziņš. Viņš tikmēr bija lūdzis un diedelējis pēc tā, līdz Grīfs pēdīgi pieļāvās.
— Tas atmaksāsies, — kapteinis mēdza apgalvot. — Jūs tikai nogaidiet un pavērojiet! To nepieciešams apdrošināt, taču jūs zināt, ka aģenti negrib noslēgt nekādus līgumus uz Paumotu salām.
Grīfs norādīja uz sīku kuterīti, kas aizmugurē virzījās pa to pašu kursu.