—   Esmu gatavs derēt uz pieciem frankiem, ka mazā «Nuhīva» mūs apsteigs,

—   Droši, — kapteinis Vorfīlds piekrita. — Tai ir traks ātrums. Mēs gan tai līdzās izskatāmies pēc lainera, bet mums ir tikai četrdesmit zirgspēku. «Nuhīvai» ir desmit zirgspēku, toties tā ir sīka kā sacīkšu jahta. «Nuhīva» tiks cauri pašam elles virulim, tomēr šitai straumei arī viņa nenoturēsies pretī. Te ātrums pašlaik būs desmit mezglu stundā.

Un ar desmit mezglu ātrumu «Malahini» tika iznests jūrā uz bēguma viļņa, kas to nežēlīgi valstīja un gāzelēja.

—   Ūdens būs rioplūdis pēc pusstundas, tad mēs dosi­mies iekšā, — kapteinis Vorfīlds noteica ar tādu kā aiz­kaitinājumu, un tā cēloni tūdaļ paskaidroja nākamie vārdi. — Viņam nav nekādu tiesību saukt salu par Pār- leju. Admiralitātes kartēs un tāpat franču kartēs tā ir

atzīmēta kā Hikihoho. To savā laikā atklāja Bugenvils un nosauca pēc iezemiešu vārda.

—   Kāda gan nozīme vārdam? — kravas pārzinis no­prasīja, tā izmantodams gadījumu atpūsties, rokas iebāzis krekla piedurknēs. — Te šī sala stāv mums tieši degun­galā, un uz tās ir vecais Pārlejs ar savām pērlēm.

—   Kurš tās pērles ir redzējis? — taujāja Hermans, raudzīdamies no viena uz otru.

—   Visiem par tām ir zināms, — kravas pārzinis at­teica. Viņš uzrunāja stūresvīru: — Tai-Hotauri, kā tur ir ar tām vecā Pārleja pērlēm?