Kanaks iepriecināts un pašapzinīgs viegli pagrozīja stūresratu šurp un turp.

—   Mans brālis nirt priekš Pūrlejs trīs četri mēneši un daudz stāstīt par pērles. Hikihoho ļoti labs pērļu viets.

—   Bet pērļu uzpircēji ne reizi nav piedabūjuši viņu šķirties kaut vai no vienas pērles, — kapteinis iejaucās sarunā.

—   Stāsta, ka viņam bijusi pilna cepure ar pērlēm Ar­mandai, kad viņš iebraucis Tahiti, — kravas pārzinis tur- pināja stāstu. — Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un visu šo laiku viņš tikai ir krājis klāt — un vācis pērle­nes arī. Tās visi ir redzējuši — simtiem tonnu pērienu vāku. Stāsta, ka lagūna nu esot izzvejota tukša. Varbūt tāpēc viņš arī izsludinājis izsoli.

—   Ja viņš tiešām pārdos, tad šī būs gada lielākā pērļu raža visās Paumotu salās, — Grīfs noteica.

—   Nē, bet paklausieties tak! —• Malhels, ko smacīgais karstums mocīja tāpat kā visus pārējos, vairs nespēja novaldīties. — Ko tas viss nozīmē? Kas tas vecais bīč- komers ir par putnu? Un kas par jezgu ar šīm pērlēm? Kāpēc tāda noslēpumainība?

—   Hikihoho pieder vecajam Pārlejam, — kravas pār­zinis atbildēja. — Viņam bijusi varen laimīga roka uz pērlēm, viņš tās vācis un krājis gadu gadiem un nu pirms kādām nedēļām palaidis vēsti, ka rītdien tās iz­ūtrupēšot visiem, kas grib pirkt. Vai redzat to šoneru mastu mežu lagūnā?