—   Astoņi, cik var saskatīt, — Hermans noteica.

—   Ko gan tie meklētu tādā nieka atoliņā kā šis? — kravas pārzinis trieca tālāk. — Šeit jau pa visu gadu nesavāks kopras vienai šonera kravai. Tie ir sabraukuši uz izsoli. Tālab, redz, viņi ir šeit. Tālab, āre, mazā «Nu­hīva» tur pakaļgalā cenšas tikt mums garām, tikai ne­varu saprast, ko gan šis cerē tur nopirkt. Tās īpašnieks un reizē kapteinis ir Nerijs Herings, tāds angļu pusebrejs, un viņa debetā ir vienīgi nekaunība, parādi un rēķini par viskiju. Šai ziņā viņš ir ģeniāls. Viņš ir parādā tik dau­dziem, ka ikviens Papeetes tirgotājs ir ieinteresēts, lai vi­ņam klātos labi. Tie speciāli cenšas pagādāt šim kādu ienākumu. Viņiem tas nepieciešams pašu labā, bet Nerijs šo stiķi lieliski prot likt lietā. Es, piemēram, neesmu pa­rādā nevienam. Un kas no tā izriet? Ja es kādā lēkmē nokritīšu uz krasta un palikšu guļam, viņi mani mierīgi tur atstās, lai es sprāgstu vien nost. Viņiem no tā zaudē­jumi necelsies. Bet Nerijs Herings! Ko gan visu viņi ne­darītu, ja tam uzkristu kāda lēkme! Pašu labāko viņi ne­žēlotu šā labā! Pārāk daudz naudas viņi šim ir aizde­vuši, lai varētu pamest to guļam. Viņi to ņemtu pie sevis mājās un lolotu kā mīļo brāli. Varu jums apgalvot, ka godīga rēķinu maksāšana nemaz nav tik teicama lieta, kā izbļauts.