— Kāds sakars tam zellim Nerijam ar visu šo jezgu? — anglis apskaities noprasīja. Pavērsies pret Grifu, viņš teica: — Kas te ir par dullumu ar šīm pērlēm? Sāciet no paša sākuma!
— Jums vajadzēs man piepalīdzēt, — Grīfs nobrīdināja pārējos, sākdams stāstu. — Vecais Pārlejs ir liels dīvainis. Cik es viņu esmu redzējis, man, maigi izsakoties, liekas, ka viņš ir pa daļai jucis. Lai nu būtu kā būdams, bet notikums ir šāds. Pārlejs ir tīrasiņu francūzis. Reiz viņš man teica, ka esot no Parīzes. Viņa akcents tiešām šķiet parīzisks. Šajos novados viņš ieradās jau senajās dienās. Sāka tirgoties un darīja visu ko citu. Tā viņš arī nokļuva uz Hikihoho. Sāka ar tirgošanos, jo tā te bija īsti vietā. Salu apdzīvoja kāds simts nonīkušu paumotiešu. Viņš apprecēja karalieni — pēc iezemiešu paražām. Kad tā nomira, itin viss palika viņam. Uznāca masalu sērga, un dzīvajos atlika labi ja ducis iezemiešu. Viņš tos baroja, lika tiem strādāt un bija karalis. Bet pirms nāves karaliene bija dzemdējusi meitiņu. Tā ir Armanda. Triju gadu vecumā viņš to aizsūtīja uz sieviešu klosteri Pa- peetē. Kad tai bija septiņi vai astoņi gadi, viņš to nosūtīja uz Franciju. Nu jau jūs sākat aptvert situāciju. Visizcilākais un aristokrātiskākais klosteris Francijā bija tā tik vien labs diezgan Paumotu salu karaļa un kapitālista vienīgajai meitai, un jums jau zināms, ka vecajā franču zemē nav aizspriedumu pret krāsainajiem. Meitene tika audzināta kā princese un ari uzskatīja sevi par tādu. Bez tam viņa domāja, ka ir pilnīgi baltā, un viņai nebija ne jausmas, ka pastāv tāda «krāsaino barjera».