Tikušas līdz augšai, tās krita lejup taisni kā līmeņrādis. Vietumis mežā pavērās it kā logi, kur bija nocirsts vai pats nogāzies kāds koka milzenis; pamežs tur steidzās nokritušo stumbru pāraugt, un visam pāri klājās baltie un tumši dzeltenie tīteņi un neiedomājams daudzums citu puķu — sārtu, ar zvaigžņveida ziediem. Pa puķu bie­zokni šaudījās nektārputniņi, tie saulē zvīguļoja metāla spožumā, ik pa brīdim uz mirkli, spārniņiem trīsuļojot.

paplanēdami pie kāda zie­da. Mirušo koku stumbri pret košo zaļumu baloja kā balti koraļļi, un uz tiem pulciņos tupēja pundura zivjudzenīši, sīki kā pa- ceplīši; spalvas tiem vi­zēja gaišzilos, oranžos un dzeltenbrūnos toņos, bet knābji un kājas bija koši sarkani. Degunragputni, kas mielojās koku galot­nēs, mūs ieraudzījuši, iz­trūcināti pacēlās gaisā un nekārtīgā pūlī laidās pāri ceļam, mežonīgi kliegdami, bet viņu neveiklo spārnu vēdas skanēja kā kalēja lielā vesera klaudzieni pret laktu. Pārgājām pāri vai­rākiem koka tiltiņiem, kas šķērsoja seklas, straujas, pa tīru, baltu smilšu gultnēm plūstošas upītes. To krastos bija valgi un vēsi, un tikai vietām zālē zeltojās saules plankumi, kur bariem tupēja tauriņi. Mums tuvojoties, tie sacēlās spārnos un dzirkstīja pakrēslī kā bengāliskās ugu­nis — zeltainzili, dzelteni, zaļi un oranži, mirgodami un jaukdamies kā ainas kaleidoskopā.