Sākām iet, taču ceļš bija gaužām neinteresants. Putnus palmās neredzēja, un putekļiem klātajā pameža joslā gar ceļu bija ļoti maz kukaiņu. Pēc brīža mašīna mūs tomēr panāca, un iekšā sēdētāji visi smējās un gavilēja kā negudri.
Bīstos, — Džons sacīja, — ka viņu kopējā pārliecība par savu mehāniķa mākslu ir visai nepamatota.
Kad «Dieva bulta» piecas jūdzes tālāk atkal sabojājās, man bija prāts viņam piekrist. Trešo reizi motors saniķo- jās, kad bijām izbraukuši cauri pēdējām plantācijām un sasnieguši īsto mežu apvidu, tā ka ar lielāko prieku kāpām ārā no mašīnas un devāmies pa ceļu projām. Amatier- mehāniķu klaigas drīz izgaisa, iegriezāmies līkumā, un pār mums nolaidās meža klusums. Beidzot ieraudzījām īstu tropu mežu, un mēs nesteidzīgi gājām uz priekšu, izbaudīdami katru ainavu un skaņu, apkārtnes apburti, lielā skaistuma un krāsu bagātības apskurbināti. Vienā ceļa malā stiepās dziļa, ar krūmiem aizaugusi aiza, otrā malā kalns krauji slējās augšup. Abās ceļa pusēs pret debesīm tiecās milzu koki, balstīdamies uz stāvām saknēm, ar parazītaugiem, ķērpjiem un sūnām apaugušiem stumbriem. Sajā biezoknī liānas cilpu cilpām, līkumu līkumiem, ekscentriskās spirālēs griezdamās, vijās no koku pamatnes uz galotni.