Lāgiem pabraucām garām kādam ciematam — būdu pudurim ceļa malā; tam apkārt pletās mazi tīrumiņi ar spilvainiem maniokas ceriem un auga pa retai platānai ar saulē gurdi nokārtām, apskrandušām lapām. Mežonīgi vaukšķošu suņu bars metās pakaļ mūsu mašīnai, bērneļi ar apaļiem vēderiņiem, dīķī sabriduši, baltos zobus mir- dzinādami, vētraini māja mums ar rožainajām plauksti- ņām. Vienā šādā ciematā apstājāmies, nopirkām par sešiem pensiem lielu banānu ķekaru un mielojāmies ar brīnišķīgi smaržīgajiem augļiem, kamēr vēders sāka sāpēt. Kumbu sasniedzām īsajā zaļganā mijkrēšļa brīdī, kad pār mūsu galvām papagaiļi ķērkdami lidoja uz savām naktsmītnēm džungļos. Vārdiem neskopodamies, ieskaidroju mašīnas personālam, ka nākamajā rītā gribam agri izbraukt. Tad paēdām un noguruši palīdām zem moskītu tīkliem.
Mums pašiem par pārsteigumu, jau pulksten astoņos
bijām ceļā, un, it kā gribēdama izpirkt iepriekšējās dienas vainu, «Dieva bulta» lidoja kā putns. Lenču ieturējām ceļmalā zem lieliem kokiem, dzērām siltu alu, centāmies ar apkārtējām skudru ciltīm izšķirt strīdu par to, kam pieder sviestmaizes, un tālskati vērojām apkārtni.