Tāpat kā lidz šim gal­venie faunas pārstāvji bija putni: dzeltengalvainie de- gunragputni klaigādami šau­dījās koku galotnēs, zivju­dzenīši vizuļoja uz kritušo koku stumbriem, skaista koši brūna un dzeltena dzeguze ar garu knābi izbrīnījusies vēroja mūs visu laiku, kamēr ēdām. Burvīga asinssarkana spāre švirkstēdama lidinājās virs ceļa, tad pašāvās sānis un beidzot apmetās uz manas alus glāzes malas. Sešas lielas skudras mērķtiecīgi līda augšup gar manām biksēm, kur tām drīz piebiedrojās sīks, zaļš kāpurs, kas piepeši gandrīz nesaredzamā pavedienā bija nolaidies tieši no debesīm.

Mamfi sasniedzām vakarā un tūliņ iekārtojāmies at­pūtas mājas lielajās, tukšajās, skanīgajās istabās; vēro­jām palsi rožainos gekonus lienam ārā no plaisām un zogamies uz priekšu pa griestiem, kur tie medīja mūsu lampas gaismas pievilinātos kukaiņus. Gekoni slīdēja pa baltajiem griestiem gandrīz nemanāmi, līdz piekļuva pie­tiekami tuvu tauriņam vai mušai, kas tur atpūtās, tad neti­camā ātrumā šāvās uzbrukumā. Nākamajā mirklī kukainis bija pazudis, bet gekons, pēc azaida brītiņu atpūties un nodevies apcerei, aizslāja pāri griestiem meklēt jaunu upuri.

Iepirkuši Mamfē vajadzīgos pārtikas krājumus un pā­rējo ekipējumu, mēs ar Džonu nolēmām doties katrs uz savu pusi. Džons gribēja braukt uz Bakebes ciemu, apmē­ram divdesmit piecas jūdzes no Mamfes, jo tur būšot laba iespēja savākt putnus. Es turpretī vēlējos doties uz Ešobi. Sis ciems atrodas uz ziemeļiem no Krosas upes pie liela,