gandrīz neapdzīvota meža, kas stiepjas simtiem jūdžu, līdz sasniedz kailos kalnus, kuros mīt gorillas. Man tā šķita ideāla vieta pagaidu nometnei, kamēr Džons iekārtos galveno apmetni Bakebē. Vākdams zīdītājdzīvniekus un rāpuļus, varbūt iemantošu arī Džonam noderīgus putnus, bet Džons, meklēdams Bakebē putnus, iespējams, sagūstīs man vienu otru zīdītājdzīvnieku vai rāpuli. Tā vienojāmies, un es uzņēmos sarunāt nesējus gājienam uz Ešobi (ceļa uz turieni nebija) un salīgt kravas mašīnu, kas aizvedīs Džonu uz viņa ciematu, kurš, par laimi, atrodas ceļa malā.
Pienāca mūsu šķiršanās rīts, un ieradās mani desmit nesēji. Mēs ar Džonu pamanījām viņus nākam tai brīdī, kad patlaban brokastojām zem kokiem pie atpūtas mājas. Sevišķi pievilcīgs nācēju bariņš neizskatījās.
— Man liekas, — Džons sacīja, vērodams nesējus, — ka šajā sabiedrībā tu Ešobi nesasniegsi. Nebūsiet vēl nogājuši pusjūdzi pa mežu, kad viņi jau tevi apēdīs.
Sajā mirklī viens nesējs nožāvājās, atklādams spēcīgus, smailus zobus, kas gadu ritumā bija noslīpējušies atbilstoši vislabākās kanibālu modes prasībām, un Džona izteiktā doma man sāka likties visai reāla. Taču tad ieradās frizieris. Džons man bija ieteicis apgriezt matus, pirms dodos uz Ešobi, un šis priekšlikums patiesi nebija peļams.