Kad es apsēdos un frizieris godbijīgi apsedza mani ar savu apmetni, ievēroju, ka nesēji lēkā un dīdās, dauza sev pa lieliem un lādas. Neveltīju tam nekādu uzmanību,..līdz pēkšņi sajutu nejauki sāpīgus kodienus pats savā lielā un ieraudzīju veselu skudru kolonnu izvērsušos uzbrukumam. Zeme visapkārt mudžēja melna vienās skudrās. Sāku brēkt pēc palīdzības, un divi kalpotāji metās mani glābt, uzrotīja manu bikšu staras un lasīja nost skudras, kas rāpoja man pa kājām. Tajā brīdī pagalmā ienāca puišelis, kam ap vidu bija apķērušies divi mazi drili. Es gaužām kāroju iemantot dažus no šiem paviānu grupas pērtiķiem un pēc vētrainas kaulēšanās ar zēnu tos nopirku. Viņš iesēdināja abus pērtiķēnus man klēpī un steigšus metās prom, jo skudras jau grasījās izpētīt arī viņa stilbus. Pēr- tiķēni laikam nosprieda, ka īpašnieka maiņa nevar būt uz labu, jo sāka spārdīties, spiegt un kost kā izlaisti bērni. Aina, īsi sakot, izvērtās šāda: nesēji lēkāja, cenzdamies paglābties no skudrām, mūsu kalpotāji pūlējās izlasīt skudras no nešļavām, es mocījos ar pērtiķiem, visu laiku pidamies friziera apmetnī, bet divi atlikušie kalpotāji jo­projām noņēmās ap maniem lieliem, ķerot skudras.