Fri­zieris, šķiet, gadiem nebija tā uzjautrinājies: viņš uzma­nīgi vēroja raibos notikumus, šad tad veltīdams pa labam padomam vai lamu vārdam kādam nesējam vai kalpotā­jam, un pa to laiku izklaidīgi laida šķēres mana pakauša virzienā. Vienu mirkli, kad viņš patlaban pamācīja ne­sēju, kurš sainis ņemams, argumenti izvērsās tik dedzīgi, ka es jau gaidīju teju, teju ieveļamies klēpi pats savu ausi.

Beidzot tomēr sakārtojām saiņus nešanas gatavībā, un Džons nāca mūs pavadīt līdz sarūsējušās ķēdēs iekārtajam tiltam, kas stiepās pāri Krosai. Otrā krastā atradās mežs un Ešobi. ■ Stāvējām, nolūkodamies, kā nesēji aiziet pa tiltu — simt pēdu virs tumšajiem ūdeņiem. Nokļuvuši pre­tējā krastā, viņi ienira daudzkrāsainajā pamežā. Kad bija nozudis pēdējais nesējs un arī balsis bija vairs tikko dzir­damas, es pagriezos pret Džonu.

— Nu, labi, vecīt, — sacīju, — iešu drosmīgi pretī ne­zināmajam. Satiksimies apmēram pēc trim mēnešiem.

— Laimīgu ceļu! — Džons atteica un vēl piebilda: — Domāju, ka tev šāds novēlējums tiešām vajadzīgs…

Pārgāju pār tilta ļodzīgajām, čīkstošajām plankām, kur ik solis izbiedēja ķirzakas saules sakarsētā koka sprau­gās. Otrā krastā ticis, palūkojos atpakaļ un pamāju Džo­nam, kas pret plato upi un lielajiem kokiem, zem kuriem stāvēja, izskatījās gluži sīciņš. Tad pagriezos un steigšus aizsoļoju pa taku uz mežu, jo gribēju panākt nesējus.