Sapratu — tikko sāksies īstā medību rosme un sagūs­tīto dzīvnieku skaits augs augumā, man lielāko daļu laika vajadzēs pavadīt, aprūpējot savu saimi, un nekur tālu no nometnes projām iet nevarēšu. Tādēļ izmantoju katru iespēju tikt uz mežu un, kamēr vēl līda un tīrīja vietu no­metnei, aizsūtīju ziņu Ešobi ciema vecākajam, teikdams, ka vēlētos viņu sastapt. Viņš ieradās kopā ar četriem pa­domniekiem visai kritiskā brīdī, kad es skaizdamies vē­roju, kā pieci vīri pūlas uzsliet manu telti un kā viņiem tas nepagalam negrib izdoties.

Ciema vecākais bija sīks, samulsis vīriņš sarkanā, ar zeltu rotātā tērpā un oranžu mici galvā; pie krūtīm viņš turēja cieši piespiestu milzīgi lielu un drausmīgi sanik­notu pīli. Padomnieki, labi noēdušies puisieši viltīgām acīm, izmanevrēja viņu pa saiņu starpu līdz tai vietai, kur stāvēju es, un tad pagrūda uz priekšu, lai teic savu teicamo. Vecākais nokremšļojās, satvēra ciešāk pīli un sāka runāt. Pīle viņam apgrūtināja runāšanu, cik nu vien spēja, plosījās kā negudra, sitās spārniem viņam sejā un žēlabainā, aizsmakušā balsī pēkšķēja.