Tā bija tik mil­zīga un stipra, ka vienu brīdi jau nodomāju — pacels tas putns ciema vecāko gaisā un aizlidos ar visu, taču viņš piespieda to ciešāk klāt un turpināja runu, gan mazliet aiz­elsies, arī micīte uz galvas sašķiebās. Beidzis runāt, viņš atvieglots iegrūda pīli man rokās, un es tikpat žigli to no­devu tālāk Piusam.

Sekoja gara komplimentu apmaiņa starp vecāko un mani (ar Piusa starpniecību) un mani paskaidrojumi, kā­dēļ esmu ieradies Ešobi. Parādīju viņam un padomniekiem to dzīvnieku attēlus, kādi man būs vajadzīgi; viņi pē­tīja uzņēmumus, bakstīja tos ar brūnajiem pirkstiem, smējās, māja cits citam ar galvu un katru jaunu atklājumu pavadīja ar skaļiem un atzinīgiem «ēēē … āāā!» saucie­niem. Viss vedās lieliski, es pat izspiedu no vecākā solī­jumu, ka viņš man par ceļvedi atsūtīs ciema labāko med­nieku. Iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu, un viņš, gaužām apmierināts ar panākumiem, aizkumuroja atpa­kaļ uz ciema pusi. Redzēju, kā, gabaliņu pagājuši, pa­domnieki saspiedās vecākajam cieši apkārt un, neklausī­damies vārgajos protestos, atbrīvoja viņu no manas dā­vanas lauvas tiesas. Es no jauna pievērsos teltij, kura nupat jau sesto lāgu bija graciozi saļimusi.

Nākamajā rītā pašā agrumā nometnē ieradās divi vīri un teicās esam ciema vecākā sūtītie mednieki.