Aizvedu viņus uz telti un, pie tikko izceptā olu kulteņa sēzdamies, aizdomīgi nopētīju. Viens bija zems un drukns, ar pieri ābola apaļumā un lieliem zobiem. Ap auguma resno apakš­daļu bija aptīts sarongam līdzīgs zaļš drēbes gabals ar krāšņu oranžu un sarkanu ziedu rakstu. Otrais bija garš, ļoti garš, un neiedomājami kārns. Viņš uzsvērtā vienal­dzībā zīmēja ar kājas lielo pirkstu smiltīs ornamentus. Ap gurniem viņam bija varen skaists sarongs ar purpur- krāsas un baltiem zirnīšiem uz rožaina pamata.

Labrīt, masa, — sveicināja resnītis, pavērdams muti apburošā smaidā.

Labrīt, masa, — atbalsoja garais, acis mirkšķinā­dams.

Labrīt. Vai jūs esat mednieki, ko man sūta ciema vecākais?

Jā, ser, — viņi vienā balsī atsaucās.

Un kā jūs abus sauc?

Lūdzu, ser?

Kas jums katram vārdā? — Piuss, man aiz mugu­ras stāvēdams, uzņēmās tulka lomu.

Eliāss, ser, — piesmakušā balsī noteica zemais.

Andrajs, ser, — mulsi piebilda garais, aplikdams milzīgi garo roku biedram ap pleciem.

Pius, — es sacīju, — pajautā, vai viņi ir ar mieru kļūt par maniem medniekiem. Es viņiem maksāšu šiliņu un sešus pensus dienā un piemaksāšu par katru noķertu dzīvnieku. Ja tas būs dzīvnieks, kāda man ļoti vajag, pie- metišu vairāk. Par visiem citiem dzīvniekiem piemaksa būs mazāka.