Piuss, galvu piešķiebis, vērīgi klausījās, tad pagriezās pret abiem medniekiem un afrikāņu-angļu žargonā pārtulkoja:
Masa saka: vai jūs grib iet pie viņa par medniekiem, e? Masa jums maksāt vienu šiliņš un seši pensi katru dienu, kad jūs ies ar viņu uz mežu, e? Ja jūs ies un noķers zvērus, kas masa dikti patīk, viņš jums daudz piemaksā. Ja zvērs nav labs, viņš jums piemaksā maz. Vai jūs saprot?
Mēs saprot, — mednieki, smaidīdami pār visu ģīmi, duetā atsaucās.
Jūs ar mieru?
Mēs ar mieru.
Viņi ir ar mieru, ser, — Piuss bez sevišķas nepieciešamības paskaidroja.
Parādīju medniekiem attēlus, un viņi tos uzmanīgi aplūkoja ar tādiem pašiem «ēēē!» un «āāā!» kā ciema vecākais un tūliņ man pastāstīja, kur šādi vai tādi dzīvnieki sastopami. Nemaldīgi precīzi viņi pazina katru parādīto dzīvnieku. Tad pasniedzu kamieļa attēlu un it nevainīgi apvaicājos, vai tāds zvērs šai apvidū sameklējams. Viņi ilgi pētīja fotogrāfiju, apspriedās un beidzot atzinās, ka nekad neesot tādu dzīvnieku redzējuši. Es kļuvu priecīgs, jo puslīdz jau biju gaidījis viņus apgalvojam, ka pusjūdzi no ciema tādi kamieļi ganās baru bariem, — afrikāņi parasti loti dedzīgi vēlas palīdzēt baltajiem. Ieteicu viņiem atnākt otrā rītā, iedevu dažas cigaretes un diezgan drūmās priekšnojautās noskatījos, kā viņi aiziet pa taku: Eliāss, resno, košajā sarongā tērpto dibenu gorīdams, un Andrajs viņam blakus, cēli kājas cilādams.