Nekad mūžā nebiju redzējis divus vīrus, kas vēl mazāk līdzinātos med­niekiem, un, jo ilgāk par viņiem domāju, jo vairāk saruka mana ticība viņu spējām. Taču piedzīvoju patīkamu pār­steigumu, jo izrādījās, ka viņi patiesi ir ļoti labi med­nieki. Eliāsam bija drosme, bet Andrajam — ātra atmana acumirklīgai rīcībai.

Man bija lemts kopā ar viņiem pavadīt daudzas die­nas, klīstot pa mežu, un neskaitāmas naktis, elektriskās baterijas palsajā gaismā ložņājot pa krūmāju un meklējot džungļu sīkākos iemītniekus. Divdesmit jūdžu rādiusā no ciema viņi zināja katru taciņu, pazina katru strautu un

.m>. i1»»'

krāci, bezmaz vai katru krūmu. Visbiezākajam čūkslim viņi it viegli izslīdēja cauri, ne ar vienu skaņu nenodo- dami savu klātieni, kamēr es nosvīdis smagi klumburoju nopaka], saceldams troksni kā pilnā gaitā braucošs bul­dozers. Viņi man iemācīja, kā iezīmēt ceļu un kā pa iezī­mētajām pēdām iet, bet, kad viendien gribēju to izmē­ģināt, apmaldijos jau pirmajās desmit minūtēs. Viņi man parādīja, kādi meža augļi der ēšanai un kādi nav bau­dāmi, kādu krūmu zariņus nesaindējoties var pakošļāt slāpju dzesēšanai.

Mežs nepavisam nav svelmaina, smacīga, briesmu pilna vieta, kādu to iztēlo daži rakstnieki; tas arī nav tik biezs un aizaudzis, lai nevarētu izlauzties cauri.