Vienīgās vietas, kur gadās uziet šādu biezokni, ir pamestas ieze­miešu saimniecības, jo tur milzu koki nolīsti, ļaujot iz­cirtumā iespīdēt saules gaismai; līdz ar to zemajiem au­giem rodas labvēlīgāki apstākļi, tie pārņem visu laukumu un stiepjas augšup pretī saulei. Meža dziļumā sīkākajiem kokiem ir tikai divas iespējas tiekties uz sauli: vai nu tiem jāšaujas simtiem pēdu uz augšu ar gludu stumbru, bez zariem kā slotaskātam, līdz var izsliet galotni cauri lielo koku lapotnei, vai arī jāvijas un jāložņā gar milzu koku stumbriem, kamēr sasniedz to pašus augstākos zarus un saules gaismu.

Kad ieejat mežā, jūsu acīm, kas pieradušas pie spožās saules, tas šķiet tumšs un krēslains, turklāt dzestrs kā pagrabs. Gaisma, krītot caur lapu miljoniem, kļuvusi dī­vaini zaļa, kā akvārijā, un piešķir visam nereālu izskatu. Lapas, kas gadskārtās birušas no kokiem gadu simtiem, izveidojušas biezu trūdu slāni, mīkstu kā vislabākais pa­klājs, kurš tīkami smaržo pēc zemes. Abās pusēs gājējam augsti koki iepletušies uz lielām, čumurainām, stāvām sak­nēm, resnie, gludenie stumbri paceļas kā torņi, bet aug­šējie zari un lapotne ienirst meža neaptveramajā, zaļajā jumā un saplūst ar to. Sirmajiem milzeņiem pa vidu, cits pie cita spiezdamies, aug mazi kociņi, slaidi, kusli jaunu- līši, kas tikko iztrausušies no satrunējušo lapu šūpuļa, izstīdzējuši, tievi stumbenīši ar bālzaļu lapu riekšavu ga­lotnē.