Tie aug vecāku mūžīgajā pavēnī, gatavi grūtajai cīņai, kas būs jāizcīna, lai sasniegtu dzīvinošo sauies gaismu. Starp jauno kociņu tievajiem stumbriem līkumu līkumiem vijas tikko viežamas takas. Tie ir džungļu ceļi, ko ieminuši meža pastāvīgie iemītnieki.

Lielajā mežā tikai retumis gadās ieraudzīt kādu dzīvu radījumu, ja tieši nezināt īstās vietas, kur tos meklēt. Vie­nīgās skaņas ir cikādu trīsuļojošā mūzika un kāda maza putniņa balss, kurš, vērodams jūsu tuvošanos, bailīgi pa­slēpsies lapu biezumā un pēc tam iztrūcinās jūs ar klusu, žēlu, jautājošu «hūūū … vīīī…». Daudzkārt esmu sasta­pies ar šo noslēpumaino putnu un dzirdējis tā saucienu dažu soļu atstatumā, bet nekad man nav izdevies to ieraudzīt.

Dažuviet, kur iemītās takas bija platas, zarotne virs galvas pavērās un cauri lapu ņirboņai pavīdēja zilas de­bess laukumiņi. Saules stari stāvus šāvās lejup, iededzot lapas zeltā un iezīmējot virs takas simtiem gaismas šautru, kurās ņirbin ņirbēja tauriņi. Sevišķi man iepatikās divēji no šiem meža tauriņiem, katrā pastaigā ar acīm meklēju tos, un ikreiz man arī izdevās vai nu vienus, vai otrus ieraudzīt. Pirmējie bija mazi, balti kukainīši, dzidri kā leduspuķes loga rūtīs, un es nevarēju vien nopriecāties, raugoties to lidojumā.