Tie uzvirpoja gaisā kā dūnas, ko satvērusi draiskulīga vējpūta, un tad griezdamies slīdēja lejup, palēkdamies un piruetēs virpuļodami kā sīciņas ba­lerīnas. Šur tur pa ceļam, īpaši kur taka šķērsoja kādu strautu, varēja saskaitīt divus vai trīs desmitus skaisto taurenīšu sastingušus tupam lāmas malā. Iztraucēti tie pacēlās spārniņos un, lēnām griezdamies, virpuļodami, uz- plīvodami un lejup slīdēdami, vējoja pret meža zaļumu kā baltu ugunskura plēņu mākonis. Taču drīz atkal no­plaka savā atpūtas vietā, nolīka zemu pār ūdeni, spogu­ļojoties tā tumšajā virsmā.

Otrie tauriņi bija lielas, skaistas būtnes, bet retāk sa­stopamas nekā mazie baltenīši. Slaidie, pašaurie spārni dzidrā uguns sarkanumā. Lidojums straujš un trauk­smains: krūmāja krēslībā piepeši, nez no kurienes uzga- dījusies, iedegas sveloša liesmiņa, pamirgo vienuviet, otru- viet un tad, it kā tiktu nopūsta svece, izdziest. Un mežs pēc tauriņa pazušanas ikreiz šķita kļuvis tumšāks.

Meža visraksturīgākā iezīme bija neskaitāmie strauti — sekli un dzidri tie lauzās uz priekšu, līkumodami sarežģī­tās cilpās. Mirguļodami un ap gludenajiem, brūnajiem akmens bluķiem lokus mezdami, vietumis veidojot plašus izliekumus ar sniegaini baltiem smilšu liedagiem, rosīgi izgrauzdami zemi koku sakņu apakšā, vizuļodami un ča­lodami, tie pazuda meža tumšajā biezoknī. Šalkojot un putojot tie gāzās lejā pa krācēm, izskaloja smilšakmeni dziļus, rāmus dīķus, kuros mājoja zilas un sarkanas ziv­tiņas, sārti krabji un mazas, spilgtas vardītes.