Sausajā gadalaikā strauti un upītes kļuva meža iemītniekiem par galveno lielceļu, kas tiem nozīmēja ne tikai ceļu vien, bet ari barību un valgmi, jo tur pulcējās visi — gan vajātāji, gan vajātie. Baltais liedags tad no vienas vietas izrakstīts ar pēdu iespiedumu filigrānu: koraļļiem līdzīgo pēdu rakstu, ko atstāj putni — meža sarkanrīklītes, zilplecainās čakstītes, treknie, zaļie baloži, lāgiem iezīmēti pat pundur- griezes garo pirkstu precīzie nospiedumi. Mīkstajos krastos reizēm lielum lielie gabali starp koku saknēm uzarti kā ar arklu, jo tur rakņājušās pušķausu cūkas, meklējot sakņu gurnus un milzu gliemežus; mīkstajā dūksnājā skaidri saskatāmi kuiļu un cūku šaurie, garie šķelto nagu iespiedumi, bet tiem juku jukumis pa vidu sivēnu sīko pēdu zīmes.
Ar tādu mežu mani iepazīstināja Eliāss un Andrajs, un man nekas tur nelikās ne bīstams, ne drausmīgs. Mežs bija apburošs, un audzēs ar milzu kokiem, ar viegli trīsošo lapu baldahīnu valdīja dziļš klusums, viesdams sirdī brīnumainu mieru.
Pirmā diena, kad Eliāss un Andrajs atnāca vest mani uz mežu, man palikusi prātā uz visiem laikiem, jo tik daudz dzīvnieku tik īsā laika sprīdī nekad pēc tam vairs nedabūju redzēt… dabas dievi todien bija gaužām vēlīgi. Es izrīkoju savus ceļvežus šādi: lai viņi mani aizved piecas sešas jūdzes no ciema taisni mežā iekšā.