Pēc tam mēs varētu, es vieglprātīgi ieminējos, apiet plašu loku, paturot ciemu, tā sakot, par centru. Vēlāk es todien šo plānu vairākkārt nožēloju, taču sapratu, ka no šā pirmā gājiena pa džungļiem atkarīgs mans prestižs, tādēļ turē­jos vīrišķīgi, bet vēlu vakarā atgriezos līdz pēdīgam pār­guris, kā lauztin salauzts.

No rīta devāmies ceļā agri, un es jutos atvieglots, kad nometnes kņada izgaisa mums aiz muguras. Apmēram divdesmit cieminieki bija nolīgti uzbūvēt ēku dzīvnieku novietošanai, un troksnis un juceklis, ko viņi sacēla, bija neiedomājams.

Pārgājām pāri tīrumu joslai, kas pletās ap ciemu, ma- niokas krūmu laukiem, izgājām cauri eļļas palmu dēstī- jumiem, kuru vidū pacēlās no sarkanās zemes salipinātie termītu cietokšņi. Es ar interesi vēroju masīvās, stāvās, klinšu bluķiem līdzīgās konstrukcijas, jo zināju, ka pa­matos tām ir daudz alu, ko līdztekus likumīgajiem saimnie­kiem izmanto citi dzīvnieki visai raibā sastāvā. Daži pau­guri bija pēdas desmit augsti un pie pamatnes droši sa­vas divdesmit piecas apkārtmērā, un mūrējums bija ciets kā cements. Negribīgi nolēmu pauguru izpēti tomēr atstāt vēlākam laikam. Tie atradās netālu no ciema, un es va­rēšu noņemties, rakņādamies un ķerdams dzīvniekus te­pat tuvumā tad, kad nebūs iespējams doties tālākās eks­pedīcijās.