Gājām uz priekšu, līdz mūsu taku šķērsoja neliela, klusa upīte, kuras ledainais ūdens mums saldēja kājas, kamēr bridām tai pāri. Uzrāpāmies otrā krastā un lauzāmies pa zemo pamežu tālāk, līdz nonācām īstajā mežā un uz brītiņu apstājāmies, lai acis pierod pie krēslas.

Bijām nosoļojuši apmēram trīs jūdzes, pamats zem kājām bija līdzens, iešana viegla, bet tad Eliāss, kas gāja pa priekšu, pēkšņi sastinga uz vietas un pacēla roku. Mēs saspringuši gaidījām un ausījāmies, pēdīgi Eliāss pieslī­dēja man klāt un pačukstēja:

Pērtiķis, ser, tur uz tas augstais koks.

Es pacēlu acis uz «tas augstais koks» lapotni apmē­ram divsimt pēdu virs mūsu galvām, taču nespēju nekā ne ieraudzīt, ne saklausīt.

Kāds pērtiķis? — es jautāju, izmisīgi piepūlēdams redzi.

Melns, ser, ar baltumu ģīmī …

Baltdeguna mērkaķis, es sarūgtināts nodomāju, tomēr, lai pūlējos kā pūlēdamies, ieraudzīt to nespēju.

Masa viņus redz?

Neredzu nekā.

Iesim, masa, pa šo pusi. Tad varēs ieraudzīt…

Virzījāmies uz to vietu, ko Eliāss norādīja, cenzdamies

ejot nesacelt briksnājā troksni. Piepeši atcerējos, ka man taču līdzi tālskatis, un, sodīdamies pats par savu muļ­ķību, pacēlis to pie acīm, sāku vērot koku galotnes.