Tomēr velti mans skatiens urbās ņirbošo lapu okeānā, un es jutos apjucis un sarūgtināts par to, ka abi mednieki nepārpro­tami redz un dzird pērtiķus, bet es pat ar apbruņotu aci nespēju saskatīt nevienu dzīvu būtni. Tad pēkšņi lapu bie­zoknī uz resna, melna zara sakustējās burvīga procesija. Tās priekšgalā gāja vecs pērtiķu tēviņš ar līkumā sa­grieztu asti un vērīgi lūkojās uz visām pusēm, prātīgi vir­zīdamies pa zaru uz priekšu. Viņš bija melns kā ogle, bet

uz muguras kažokā lāsmoja atsevišķas zaļas vietas, tā ka pērtiķis likās plankumots. Krūtis bija baltas un ari" mazā, melnā sejiņa ap degunu balta — liels, balts sirdsveida plankums mirdzēja kā sniega pika. Mati galvvidū bija gari un stāvus saslējušies, un pērtiķis atgādināja mazu morīti, kas uzrāpies kokā un nevērīgi pastaigājas pa zariem. Tē­viņam uz pēdām sekoja divas viņa sievas — abas augumā krietni mazākas un ļoti tramīgas, jo viņām bija mazuļi. Pirmā nesa pie krūtīm piespiestu pērtiķīti, stipri samazi­nātu mātes kopiju. Mazulis bija sīks kā jaunpiedzimis ka­ķēns; patvēries mātei zem vēdera, tas ar abām garajām roķelēm cieši turējās viņas kažokā. Otrais bija jau drusku paaudzies, piesardzīgi soļoja mātei cieši aiz muguras, bai­līgi raudzīdamies lejā lielajā dziļumā, un vāri, žēli pīk­stēja. Mazie pērtiķīši mani tā savaldzināja, ka, tos vēro­dams, cieši noņēmos: man jādabū daži baltdeguna mēr­kaķu mazuļi, kaut vai būtu tam jāpatērē viss atlikušais mūžs.