— Masa šaus? — Eliāss aizsmakušā balsī čukstēja, un, nolaidis tālskati, redzēju, ka viņš man sniedz šauteni. Pirmajā mirklī apskaitos par piedāvājumu raidīt lodi uz

šo burvīgo ģimeni ar morīšu galvām un baltajiem klaunu degunteļiem. Taču tad sapratu, ka nemācēšu medniekiem savus apsvērumus izskaidrot: Kamerūnas džungļos senti­mentāla jūtelība ir greznība, ko var atļauties vienīgi pa­ēdušie. Šajos apvidos gaļa grūti iegūstama un katrs ku­moss bieži vien ir zelta vērts, tādēļ estētiskās jūtas nav īstais padomdevējs pēc olbaltumiem izsalkušam organis­mam.

Nē, Eliās, nešaušu, — es sacīju, no jauna pacel­dams tālskati pret koku galotnēm, bet pērtiķu ģimene jau bija pazudusi. — Eliās?

Jā, ser?

Pasaki ciema vīriem, ka es maksāšu piecus šiliņus par vienu šāda pērtiķa mazuli … saprati?

Saprotu, ser, — Eliāss starodams atteica.

Turpinājām savu grūto gaitu pa biezokni un drīz no­nācām pie mazas upītes, kas jautri čaloja seklajā gultnē. Krasti bija dūksnaini, mikli, apauguši ar platlapainiem, zaļiem, gaļīgiem augiem. Līdz gurniem bridām pa šo audzi straumes virzienā, kad Eliāss iespiegdamies salēcās un uzsauca: