Šaut, masa, šaut! . . .
Man priekšā kaut kas kumuroja un ņudzēja, bet es neredzēju nekā, uz ko varētu šaut, vienīgi Andrajs spriņģoja pa lapu biezokni kā garkājis sienāzis, klaigādams: «Ēēē …
āāā!»
Spriežot pēc trokšņa, zem zaļajām lapām slēpās liels zvērs, bet biezoknis bija tik blīvs, ka varētu noslēpt visu, sākot ar leopardu un beidzot ar pieaugušu gorillu, un es pat iedomāties nespēju, ko tur ieraudzīšu. Pēkšņi dzīvnieki izlauzās no slēpņa, un es aiz brīnumiem paliku vai mēms, kad līkločodams pa koku starpu aizskrēja pieaugušu pušķausu cūku pāris. Abi dzīvnieki bija koši oranžā krāsā, ar garu, baltu saru pušķiem uz ausīm un garām, plīvojošām, baltām krēpēm uz muguras. Lie
liskākie, skaistākie mežacūku eksemplāri, kādus jebkad biju redzējis, un es noskatījos tiem pakaļ brīnumos ieplestu muti. Neiedomājamā ātrumā tie pazuda mežā. Eliāsam un Andrajam pēc šā atgadījuma laikam sāka veidoties zināms priekšstats par manu mednieka talantu.
Tāda mežacūka, — Eliāss skumīgi noteica, kamēr mēs klausījāmies, kā izgaist bēgošo cūku kāju dipoņa.
Varens kumosiņš, — Andrajs ilgu pilnā balsī piebilda. — Gards kumosiņš pat eiropietim, — viņš turpināja, nomērodams mani ar pārmetošu skatienu, lai es neiedomātos, ka viņa vilšanās ir tīri savtīga.