Ar šito šauteni nevar nošaut mežacūku, — es steidzos paskaidrot. — Ešobi man ir vēl viena, daudz lielāka šautene.
Tā šauj stiprāk?
Jā, tā šauj ļoti stipri, ar to var nošaut mežacūku, tīģeri, pat ziloni, — es lielījos kā negudrs.
Eēē … āāā! Nebūs tiesa, ser …
Tiesa gan. Vienu dienu aiziesim uz mežu un nošausim daudz mežacūku, daudz, daudz.
Jā, ser, — abi vienā balsī atsaucās.
Devāmies tālāk — mednieki tīksmi sapņoja par gaidāmajām dzīrēm ar mežacūkas cepeti, es ar patiku kavējos atmiņās par abiem nule redzētajiem skaistajiem zvēriem, juzdams turklāt, ka neesmu vēl pilnīgi zaudējis cieņu savu pavadoņu acīs.
Labu laiku pēc tam, kad bijām sastapuši pušķausu cūkas un es jau biju pagalam piekusis, mums atgadījās tās dienas trešais un pēdējais piedzīvojums. Uzgājām mežā vietu, kas izskatījās kā uzarta: satrunējušo lapu sega sajaukta un izcilāta, akmeņi un zari izsvaidīti, jaunie kociņi noliekti un sabradāti. Mani mednieki sīki pārbaudīja visas šīs pazīmes, tad Eliāss klusi piezagās man blakus un pačukstēja burvja vārdu: «Sombo».
Sombo nozīmē drilu, un drili ir apburošie paviāni jeb babuīni, kurus cilvēki apbrīno zooloģiskajos dārzos, — paviāni ar košo mugurpusi un mežonīgo skatienu.