Saulei paceļoties aiz­vien augstāk, staru svelme sāka kliedēt miglas varu pār zemi un jūru. Staru šķēpi lēnām spieda miglu garās, laiski vijīgās vērpetēs uz debess vidu, un pamazām skatienam pavērās līcis un piekraste, un es pirmoreiz ieraudzīju Āfriku.

Vizmainajā ūdenī bija izkaisīta riekšava sīku saliņu — ikviena no tām kā zaļiem kokiem apaudzis konuss, tik ba­gātīgi apaudzis, ka likās — teju, teju nogrims no lapu pārbagātības smaguma. Aiz saliņām slējās kontinenta stāvā piekraste, klāta ar biezu meža segu līdz pat tai vietai, kur, rīta gaismas zeltīts, dūmakā kā milzis iezīmē­jās Kamerūnas kalna masīvs. Pēc Anglijas pasteļtoņiem šās ainavas krāsas šķita pārmērīgi spilgtas un spožas, tā ka vai acis sāka smelgt no to pārliekā košuma. Virs saliņām spēcīgiem spārnu vēzieniem strauji laidelējās pe­lēku papagaiļu bari, putnu ērmīgie ķērcieni un svilpieni vārā atbalsī sasniedza arī mūsu ausis. Virs kuģa sakultā ķīļūdens riņķoja divas brūnas klijas, drudžaini meklēda­mas kaut ko ēdamu, bet no miglas skrandām, kas cēlās arvien augstāk debesīs, negaidot iznira grifērglis — ma­sīvs un skaists, ar mirdzošu baltmelnu spalvojumu. Pāri visam — zemei un jūrai, kas daļēji vēl slēpās gaistošās miglas līganajās grīstīs, pludoja burvīgā smarža, kuru samanījām jau pirmāk, tikai tagad tā bija spēcīgāka, in­tensīvāka, reibinošāka, solīja biezus mežus, leknus, nied­rēm aizaugušus purvus un teiksmainas upes zem koku lapotņu baldahīna.