Man aizvien bijusi vājība pret driliem, varbūt tieši tādēļ, ka viņi, par īstām šausmām zooloģisko dārzu apmeklētājiem, tik atspirdzinošā košumā parāda sava ķermeņa diskrētākās vietas. Lai nu kā — ja Eliāss runāja taisnību, tad šeit viņu bija vesels bars, un es par varēm gribēju izmantot izdevību noskatīties, kā viņi izturas savvaļā, tādēļ žagā- mies, cik ātri spēdami, uz to pusi, no kuras skanēja ņur- dieni un īgnie ķērcieni, kas atbalsojās visā mežā. Sekojām pērtiķiem vai veselu stundu, lauzdamies cauri biezoknim, rāpodami uz visām četrām un reiz, man par lielu nepatikšanu, nolīzdami apmēram simt jardus pa dumbrāju uz vēdera. Taču, kā arī nopūlējāmies, netikām pietiekami tuvu, lai netraucēti varētu viņus aplūkot; kāds pelēks kažoks, kas šad tad pazibēja starp krūmiem, bija vienīgais atalgojums par mūsu mokām. Beidzot metām mieru un piekusuši atgūlāmies zemē, aizkūpinājām sen kārotās cigaretes un klausījāmies troksnī, ko sacēla projām skrejošie drili.
Tad gājām tālāk pa nosprausto maršrutu, un bija jau satumsis, kad sasniedzām būdas ciema tālīnākajā malā. Es biju saskrāpēts, netīrs un neizsakāmi noguris, tomēr apmierināts, ka esmu paveicis visu, ko biju iecerējis. Pie kādas būdas ap spoži liesmojošu ugunskuru viedās apli sasēduši tumši augumi. Viens bērņuks, negaidot ieraudzījis rioskrandušu, baltu spoku, bailēs brēkdams, iebēga budā. Vecāki piecēlās apsveicināties.