Sveicināts, masa, sveicināts!
Labvakar, masa … jūs pārnākuši?
Klusas balsis, ugunskura gaismā ziboši balti zobi, malkas dūmu tīkamā smarža.
Atpūtīsimies te mazu brītiņu, Eliās, — es sacīju, pateicīgi notupdamies pie ugunskura. Jutu smeldzi kājās pierimstam un tīkamu siltumu izplūstam pa visu ķermeni.
Masa bija mežā? — apvaicājās vīrs, kas, šķiet, bija visvecākais pulkā ap ugunskuru.
Jā, mēs bij mežā, — Eliāss svarīgi noteica un tad sāka bērtin bērt vārdus banjangi valodā, ar rokām rādīdams uz tumšo mežu un laikam stāstīdams ceļu, ko tikām nostaigājuši.
Skanēja pārsteigtu «ēēē …» un «āāā …» koris un atkal jauni jautājumi. Eliāss pagriezās pret mani, mirdzinā- dams lielos, uz priekšu izvirzītos zobus.
Es tam vīram teikt, ka masa staigāt dikti daudz. Masa dikti stiprs … — viņš teica, acīmredzot domādams, ka esmu pelnījis uzslavu.
Pasmaidīju, cik nu pieticīgi pratu.
Es viņam teikt, jums spēks kā melnajam cilvēkam, ser, — viņš turpināja un jokodams apvaicājās: — Masa patīk iet mežā?
Ļoti patīk, — es apņēmīgi atbildēju. Visi sajūsmā smējās par to, ka baltajam cilvēkam patīk iet mežā.
Masa labi patikt iet mežā vēl šonakt? — Eliāss jautāja, un acīs viņam dzirkstīja zobgalība.