Jā, es labprāt ietu uz mežu vēl šonakt, — atteicu, — es taču esmu mednieks, neesmu sieviete.
Tas visiem likās varens joks, ko apsveica ar dārdošiem smiekliem.
Taisnība, taisnība! — Eliāss apstiprināja. — Masa runā taisnību.
Masa ir īsts vīrs, — piebalsoja Andrajs, man pamirkšķinādams.
Es cienāju vīrus ar cigaretēm, sēdējām sakrustotām kājām pie ugunskura, apmierināti vilkām dūmu, runājām par šādiem zvēriem un tādiem zvēriem, līdz uzkrita liela rasa. Tad novēlējām cits citam labunakti un gājām mājup pa ciema ce|u, kur smaržoja pēc palmu eļļas un manio- kas — pēc vakariņām. Būdās mirguļoja gaisma, pie ieejas sēdēja saimnieki, klusi uzsaukdami mums sveicienus:
Masa nāk mājās?
Sveicināts, masa, sveicināts …
Labu nakti, ser!
Jutu, cik labi ir dzīvot pasaulē.
Otra nodaļa
DŪMI UN SĪKAIS MEDĪJUMS
Pirms vēsts par manu ierašanos izplatījās pa tālākajiem ciemiem un katrs vīrs, kas vien turējās kājās, sāka sirot pa mežu un gūstīt dzīvniekus trakajam svešiniekam, kurš tos visus uzpirka, pirms mani pārpludināja ar guvumu, no kura man tumšs gar acīm metās, paguvu vēl dažu labu reizi izstaigāt lielus gabalus pa mežu. 5o gājienu mērķis nebija gūstīt un ķert dzīvniekus, bet gan atrast piemērotas vietas slazdiem, iezīmēt dobos kokus izsvē- pināšanai un vispār iepazīt apkārtējo mežu.