Nepazīstot apvidu, kurā jādarbojas, ir gandrīz neiespējami iegūt va­jadzīgos dzīvniekus, jo katrai sugai ir savs meža nostū­ris, kur tā mitinās, un, ja neesat to atklājis, nevarat cerēt uz panākumiem. Dažreiz, protams, mums gluži vienkārši laimējās uziet un noķert dzīvniekus, kad bijām izgājuši parastajā izlūkošanas ekspedīcijā; viens tāds gadījums man palicis prātā — kādu dienu, kad bijām mežā ar Eliāsu divi vien.

Biju atskārtis, ka Andrajs ir pirmšķirīgs hipohondriķis: niecīgākās sāpes, neliels drudzis viņu tā satrieca, ka viņš paslēpās tumšajā būdā, gulēja, nežēlīgi stenēdams un vai­dēdams, kamēr viņa trīs sievas vai prātu zaudēja aiz bai­lēm, ka nupat, nupat viņu kungs un pavēlnieks būs paga­lam. Tieši tajā dienā viņš bija pavisam neciešams, tādēļ Eliāss solījās nākt man līdzi viens pats. Man jau sāka likties, ka labāk būtu bijis vispār nenorunāt gājienu uz mežu, jo pēcpusdiena šķita svelmaināka nekā citām die­nām. Sagūstīto dzīvnieku nometnē nedzirdēja ne skaņas: putni pievērtām acīm tupēja laktās, žurkas un dzeloņcūkas snauduļoja banānu lapu migās, pat mūžam enerģiskie pēr­tiķi bija miegaini un rāmi. Kalpotāju māja drebēja no puišu daudzbalsīgās krākšanas, un arī man prāts nesās nosnausties. Gaisā ne mazākās vēsmiņas, kokiem nekus­tēja ne lapiņa.