Karstumam piemita gurdinošs spēks, kas visu dzīvo radību padarīja gausu un trulu. Pat gluži mie­rīgi sēžot ēnā, jutu sviedrus sīkām straumītēm irdzam lejup pa kaklu un muguru. Ja atlaidos krēslā, man drīz vien likās, ka esmu iesēdies peļķē, krekls sviedros samel- nēja un lipa pie muguras un padusēm. Līdz ar karstumu iestājās smags, nospiedošs klusums: nevienas putna dzies­mas, tikai cikādes vāri sisināja kokos.

Ar lielu piespiešanos sagatavoju visu nepieciešamo: vienā mugursomā sabāzu tīklus, maišeļus, kur novietot putnus vai čūskas, cigaretes, sērkociņus. Otrā, mazākā, ieliku patronas, rezerves sērkociņu kastīti, baterijas un dažādus stobriņus un burkas sīkākiem guvumiem: zirnek­ļiem, skorpioniem un tamlīdzīgām būtnēm. Tikko biju pa­beidzis tīrīt šauteni, kad pie telts parādījās Eliāss. Viņa smejošā seja bija sviedriem noplūdusi, kaut arī vienīgais apģērbs viņam bija ap gurniem aptīts savazāts drānas gabals. Viņš bija bruņojies ar īsu šķēpu un dunci, ko vien­mēr nēsāja līdzi.

Masa, es ir klāt, — viņš mani sveicināja. — Masa gatavs?

Jā, Eliās, ejam. Šodien ir traki karsts, vai ne?

Par daudz saule, — viņš piekrita un uzcēla somas mugurā.

Nogājuši pa šauro, sarkano taciņu lejā līdz upītei, pār- briduši tai pāri, atvēsinādami kājas līdz potītēm dzestrajā ūdenī, izlauzušies cauri pamežam, nokļuvām lielajā, krēs­lainajā, smaržīgajā mežā, kur mūsu ceļš aizvijās starp varenajiem koku stumbriem.