Pēc nometnes svelmes te baudījām brīnišķīgu vēsumu,*kas nožāvēja sviedrus uz ķermeņa, arī acis beidzot varēja turēt vaļā, tās pastāvīgi ne- samiedzot, lai pasargātu no spilgtās saules gaismas. Eliāss viegli soļoja pa tikko samanāmo taku, un viņa lielās kājas nesacēla uz lapām klātās zemes ne mazāko troksnīti. Brīžiem mežs atbalsoja dunča švīkstienu, kad Eliāss nošņāpa kādu zaru, kas, pārāk zemu nolīcis, traucēja iešanu. Man nebija tik viegli iet pa mežu: malu malās bija pārāk daudz ko redzēt, tā ka acis kavējās visur, tikai ne pie ceļa, kur jāsper kāja. Augstu lapotnē iemargojies zieds lika man, kaklu izstiepušam, raudzīties augšup, vai arī manu uzmanību piesaistīja takas malā nogāzies koks ar sīkām suņsēnītēm nosētu stumbru, un tā es klumburoju uz priekšu, cenzdamies ietvert redzes lokā visu uzreiz. Tajā dienā mums īpaša mērķa nebija, tādēļ nogriezāmies no ceļa un ņēmāmies pārbaudīt katru alu; apvērsām visus dobos stumbeņus, jo zem tiem varēja būt paslēpušies skorpioni vai vardes un dobumā iemitinājies pat kāds prāvāks dzīvnieks. Tā, pastāvīgi kaut kur pakavēdamies, protams, ātri uz priekšu netikām.
Jūdzes divas no nometnes atkal nonācām pie kārtējā strauta.