Tas putodams lauza sev ceļu starp vareniem klinšu bluķiem, kuru virsotni klāja biezi krūmu puduri, koši zaļa sūna un vēdekļveida papardes. Ik spraugā, kur vien spēja aizķerties saknes, auga savvaļas begonijas, plezdamas tumšzaļās, šķīvjiem līdzīgās lapas pret pelēko akmens sienu, bet liegie, vaskaini zeltainie ziedi sliecās lejup pretī šalcošajai straumei. Apmēram stundu abi ar Eliāsu tīk- smīgi rakņājāmies starp akmeņiem, savākdami sīkas trofejas: plankumiem izraibinātus krupjus, pelēkās koku vardes ar rēgainām, dzintarainām acīm, taustekļiem līdzīgiem pirkstiem, un lielas vaboles, kas pīkstēja, kad mēs tās gūstījām. Lekni apaugušajos krastos mitinājās ļoti daudz sauszemes gliemežu — lieli un smagi kā krietns ābols; tie lapu trūdos cītīgi dēja pērlēm līdzīgas oliņas. Zem neliela akmens man laimējās uziet skaistu, raibu vardi — zaļā un kanārijdzeltenā krāsā, un, cerēdami atrast vismaz vēl otru tādu pašu, sākām velt apkārt katru
akmeni, ko vien spējām pakustināt. Eliāss, kas rosijās man mazliet pa priekšu, patlaban izkustināja lielu bluķi un, kad tas vēlās pa nogāzi lejup, piepeši palēca sānis un bailēs iekliedzās:
Masa, čūska … nejauks zvērs …
Pametis visu, aizskrēju pie viņa uz nogāzi. Akmens iegulētajā miklajā dobumā ieraudzīju ārkārtīgi interesantu, čūsku. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tai nemaz nav galvas, jo divas pēdas garais rāpulis bija viscaur vienādi resns.