Čūskas augums bija spīdoši melns, dažādās vietās it kā nobārstīts ar sarkanām un dzeltenām zvīņām. Pa­matīgāk ielūkojies, beidzot tomēr pamanīju ķermeņa vienā galā galvu, bet tūliņ arī konstatēju, ka tā atrodas tikai dažas collas no apaļa cauruma, kas veda dziļi zemē. Ap­ņēmos saglabāt šo lielisko papildinājumu manai kolekcijai, tādēļ ar kociņu lēnām, collu pa collai ripināju zemes alai aizvien tuvāk nelielu akmeni, līdz tas aizsedza ieeju. Eli­āss bijīgi stāvēja gabaliņu nostāk un gaudās:

Masa, viņa jums iekodīs. Uzmanīgi, masa, tas ir nejauks zvērs…

Čūska nekustējās, tikai strauji šaudīja mēli. Nosedzis tai atkāpšanās ceļu, kļuvu možāks.

Masa, šitiem zvēriem ir briesmīgi daudz indes …

Apklusti, Eliās, aizej un atnes man lielo somu un vēl vienu nūju.

Labi, ser, — Eliāss drūmi nomurmināja un aizgāja.

Čūska gulēja pavisam mierīgi, cieši mani vērodama, un

es turēju nelielo stibiņu gatavībā, ja dzīvnieks pēkšņi sa­domātu mesties tai virsū. Biju stingri pārliecināts, ka čūska ir nekaitīga, baidījos vienīgi sabojāt ādas skaisto rakstu. Eliāss elsdams atgriezās ar maišeli un garu nūju. Es uzmanīgi papletu maisa vaļējo galu tā, lai tas atrastos tieši pretī čūskas galvai dažu collu atstatumā, tad viegli uzsitu ar nūjas galu rāpulim pa asti.