Domāju, ka čūska pretosies un nelīdīs maisā, un nepavisam nebiju sagata­vojies tam, kas notika. Sajutusi nūjas pieskārienu astei, čūska steigšus saritinājās, tad piepeši kā vaļā palaista at­spere šāvās uz priekšu un ielēca taisni maisā; tur tā pa­lika mierīgi guļam, kamēr mēs naski aizsējām maisam galu. Nekad vēl nebiju sastapis tik apzinīgu rāpuli.

Ēēē … āāā … — brīnījās Eliāss, — šitais čūska nemaz nebaidās. Es domā, šitam čūskai masa patīk. — Un,

kamēr mēs turpinājām velt apkārt akmeņus, viņš vēl ik pa brīdim savā nodabā nosmējās.

Čūska, kā vēlāk noskaidrojās, bija Kalabaras pitons — lielo žņaudzējčūsku augumā sīkā radiniece. Galva un aste tai noapaļotas vienādi un, tāpat kā viss ķermenis, klātas ar mazām, apaļām, pieguļošām zvīņām, tādēļ grūti sa­prast, kur čūska, tā sakot, sākas, kur beidzas. Mazās ače­les ir glu^i tikpat lielas un tādā pašā krāsā kā apkārtējās zvīņas un tāpēc grūti ieraugāmas. Krāsainās zvīņas uz melnā pamata nav sakārtotas noteiktā rakstā, tās gluži vienkārši izmētātas pa visu ķermeni, un pēc zvīņu izvieto­juma jūs nepateiksiet, kurš čūskas gals jums pievērsts. Rāpulis ir pilnīgi nekaitīgs un lielāko mūža daļu pavada, rokoties miklā zemē un meklējot tur sīku medījumu sa­viem vāji attīstītajiem žokļiem.