Rokā paņemta, čūska riti­nās gar delmu augšup un tad pēkšņi šaujas uz priekšu, kā nule minēju, bet nekad tā nemēģina kost, tāpat arī nesteidzas aptities ap izstieptu roku un to žņaugt, kā cen­šas darīt pat lielo žņaudzējčūsku mazuļi.

Sis pitons bija todien mūsu pirmais īstais guvums, un mēs turpinājām ceļu visai pacilātā noskaņojumā. Bet, lai gan apvērsām uz otriem sāniem katru akmeni, ko vien spējām izkustināt, nekā tomēr neatradām. Beidzot savā­cām savas kārbas un maisus un devāmies projām, atstājot upmalu tādā stāvoklī, it kā tur būtu iebrucis vesels drilu bars vai rakņājusies liela mežacūku ģimene. Mūsu gala­mērķis bija neliela pļaviņa apmēram piecas jūdzes no ciema; šo vietu Eliāss bija atklājis pirms dažām dienām un ieminējies, ka tur varētu gadīties medījums … bet ne­teica, kāds medījums. Izrādījās, viņš nebija iegaumējis ceļu tik labi kā parasti, un, kad pēdīgi apstājāmies, ne­gribīgi atzinās, ka lāgā nezinot, kur mēs nonākuši un uz kuru pusi atrodas ciems, uz kuru pusi pļaviņa. Es ap­sēdos uz resna stumbeņa un konsekventi atteicos iet tālāk, pirms viņš nebūs sameklējis īsto ceļu.

Es palikšu te, bet tu ej un izlūko ceļu. Kad būsi to atradis, nāc man paka], saprati?

Jā, ser, — Eliāss priecīgi atsaucās un pazuda starp kokiem.